Kurp jūs devāties un cik ilgi ilga ceļojums?
Es devos Everesta pārgājienā Nepālā – tā bija mana otrā vizīte šajā skaistajā valstī. Ceļojums, ieskaitot lidojumus, transfērus un pašu pārgājienu, mums aizņēma trīs nedēļas. Katra diena bija citāda, pilna ar jauniem skatiem, izaicinājumiem un klusumu, ko šeit viegli neizbaudāt.
Vai tas bija solo ceļojums vai ceļojāt kopā ar kādu?
Sākotnējais plāns izklausījās pēc klasiska sieviešu ceļojuma – četras draudzenes, kuras nolēma doties nedaudz netradicionālā piedzīvojumā. Bet galu galā mūsu komanda pieauga par diviem vīriešiem, kas pievienojās mums. Mēs visu organizējām pašas, sākot no lidojumiem līdz izmitināšanai, un pašā pārgājienā mūs pavadīja pieredzējis nepāliešu gids, kas bija mūsu atbalsts un iedvesma.
Kāds bija šī ceļojuma galvenais mērķis vai motivācija?
Godīgi sakot – mērķis nebija “iekarot” Everesta bāzes nometni, bet gan atrast sevi no jauna. Man vajadzēja palēnināt tempu. Izrauties no ikdienas pienākumu, lēmumu un pastāvīgās domāšanas rutīnas. Es gribēju attīrīt galvu, beidzot uz brīdi ļauties tam, bez spiediena, bez cerībām.
Nepāla šajā ziņā ir maģiska vieta – dzīves vienkāršība, kalnu klusums, apbrīnojamā enerģija tempļos, vietējo iedzīvotāju smaidi un sniegoto virsotņu skati, tas viss liek būt šeit un tagad. Un tad, kad pirmo reizi paskaties uz Everestu, tas tevi pilnībā aptur. Ne jau vietas augstuma vai krāšņuma dēļ, bet gan klusā spēka dēļ, ko no tās jūti.
Šis ceļojums man bija atgriešanās pie sevis – pie prieka par ikdienišķām lietām, pie pateicības, pie iekšējā miera. Tas bija ceļojums ne tikai cauri Himalaju kalniem, bet galvenokārt ceļojums sevī.
Kādā apvidū jūs visvairāk izmantojāt šos apavus?
Es valkāju basās kurpes praktiski visu pārgājienu – no zemākiem augstumiem līdz brīdim, kad sāka snigt un man bija jāpārģērbjas kalnu apavos. Es tajos staigāju pa akmeņainām takām, ciematu takām, kāpnēm un putekļainiem posmiem. Bet es tos lietoju ne tikai kalnos – es tos valkāju arī pastaigājoties pa Katmandu un lidmašīnā, jo tie ir ārkārtīgi ērti un viegli. Tie bija mani biežākie “partneri” visa ceļojuma laikā.
Kā šie apavi jums darbojās – ko jūs izceltu komforta, izturības vai funkcionalitātes ziņā?
Tie darbojās lieliski. Īpaši izceltu to, cik dabiski tajos kustas – pēda var darboties, kā nākas, un, pateicoties tam, es jutos brīvāk, ērtāk. Nav spiediena punktu, nav grūdienu – pat pēc garas dienas. Tajā pašā laikā mani pārsteidza to izturība – neskatoties uz ikdienas slodzi kalnu takās prasīgākā reljefā, tie saglabājās perfektā stāvoklī. Tie ātri žūst, labi elpo un vienkārši darbojas. Apvienojumā ar kvalitatīvām zeķēm tie bija ļoti ērti un uzticami apavi.
Vai apaviem bija kādas īpašības, kas jūs pārsteidza ceļojuma laikā?
Mani pārsteidza, ka tajos jutos stabili un pārliecināti pat uz akmeņainas un nelīdzenas virsmas. Sākumā jūs domājat, ka jums ir nepieciešama spēcīga zole, bet bieži vien ir tieši pretēji – viss, kas jums nepieciešams, ir tas, lai jūsu pēda darbotos pareizi un uztvertu reljefu. Biju patīkami pārsteigts, ka varēju tajos veikt lielu daļu pārgājiena, nejūtoties noguris vai pārslogots. Basās kurpes man kļuva par viegluma simbolu – ne tikai fiziska, bet arī psiholoģiska. Tās it kā atgādināja, ka labākais ceļš ir iet lēni, dabiski un ar cieņu pret savu ķermeni.
Vai varat aprakstīt kādu nozīmīgu pieredzi vai brīdi, ko saistāt ar ceļojumu (un ideālā gadījumā ar apaviem)?
Viens no neaizmirstamākajiem brīžiem bija tad, kad pēc pilnas dienas pārgājiena sapratu, ka esmu aizmirsis savus pārgājiena zābakus Namče bazārā. Tajā brīdī nodomāju, ka tas nav gluži ideāli, bet nekritu panikā – zināju, ka reljefs vēl nav tik grūts un ka varu turpināt ceļu basām kājām. Īstā problēma radīsies vēlāk, kad uzsnigs sniegs un būs nepieciešami pārgājiena zābaki.
Par laimi, mūsu nepāliešu gids ātri visu nokārtoja, un piecpadsmit gadus vecs zēns no vietējās kopienas tajā pašā vakarā man atnesa pārgājiena zābakus. Šis brīdis mani ļoti iepriecināja un parādīja, cik ļoti var paļauties uz cilvēkiem tur.
Vai ceļojuma laikā bija kāds īpaši izaicinošs posms, kurā apavi patiešām noderēja?
Viens no izaicinošākajiem posmiem bija diena, kad ilgi kāpām lejup – vairākas stundas gājām taisni pa akmeņainu taku, kur katrs solis prasīja koncentrēšanos. Reljefs bija nelīdzens, visi irdenie akmeņi un saknes. Biju pārsteigts, cik ļoti varēju paļauties uz basajām kurpēm. Pateicoties tam, ka tajos varu sajust katru nelīdzeno virsmu, gāju, sajūtot, soli pa solim.
Daudzi cilvēki domā, ka basās kurpes nav paredzētas kalniem. Gluži pretēji, es sapratu, ka tad, kad pēda patiešām darbojas tā, kā tai vajadzētu, tā var izturēt daudz vairāk, nekā es gaidīju. Tas bija neliels izaicinājums, bet es ar to tiku galā viegli, burtiski.
Vai jūs ieteiktu mūsu apavus kādam citam līdzīgam ceļojumam?
Noteikti jā. Protams, tas ir atkarīgs no katra cilvēka konkrētā reljefa un paradumiem, bet, ja cilvēkam jau ir pieredze ar basām kājām un viņš zina, kā uz tiem reaģē viņa ķermenis, tie var būt lielisks sabiedrotais pat tik garā un prasīgā pārgājienā. Man basām kājām apavi ceļojuma laikā bija brīvības, viegluma un kontakta ar zemi simbols. Lai gan dažos posmos es valkāju kalnu zābakus, man vienmēr patika atgriezties pie basām kājām.
Kādi trīs vārdi vislabāk raksturotu jūsu pieredzi ar mūsu apaviem?
Viegla – brīvība – uzticēšanās.
